20 rūpnīcas septiņos gados
26 gadus pēc Liepājas speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) izveidošanas pilsētā ir tapušas desmitiem jaunas rūpnīcas, izveidoti moderni industriāli parki, izbūvētas ielas un inženierkomunikācijas. Ja vēro šo procesu laika skalā, attīstība notiek sprādzienveidīgi.
No šodienas viedokļa skatoties, šķiet, ka pirmsākumiem nav nozīmes, bet nozīme ir un ļoti liela. Par to arī Dienas Biznesa speciālizdevumā Nekustamais īpašums jautājām Liepājas SEZ pārvaldniekam Uldim Hmieļevskim.
Fragments no intervijas
1997. gadā izveidoja Liepājas SEZ. Kāds bija mērķis, uzdevums? Sakopt pilsētu vai izveidot rūpniecību?
Īsā atbilde – radīt darbavietas, papildināt pilsētas budžetu un attīstīt pilsētu un reģionu. Industrija Liepājā bija absolūti sabrukusi. Līdzšinējā darbība uz plašo PSRS valstu saimes pieprasījumu vairs nebija aktuāla, bet vietējais tirgus bija nepietiekams izdzīvošanai, par attīstību pat nerunājot. Rūpnīcas bankrotēja cita pēc citas un Tosmares mikrorajonos pat 35-38%.
Patiesībā Liepājā valdīja ilgstoša ekonomiskā krīze jeb, kā to toreiz sauca, ekonomiskā depresija. Atbrauca uz Liepāju tā laika valdība pilnā sastāvā un tā arī pateica, ka naudas, ko iedot, nav un arī nebūs. Tomēr ideja bija! Liepājā vienmēr bijuši uzņēmīgi un radoši cilvēki – Tālivaldis Vēsmiņš, Uldis Pīlēns, kuri tā arī pateica: zivi iedot nevarat, tad dodiet makšķeri! Izveidojot Liepājas SEZ, mērķis bija atjaunot ražošanu, veidot modernas skandināvu menedžmenta ražotnes, attīstīt tirdzniecības ostas darbību pēc vairāk nekā 40 gadu izmantošanas militārajām vajadzībām un, protams, radīt darbavietas ar konkurētspējīgu atalgojumu. Proti, primārais uzdevums bija pacelt ekonomiku un sakārtot Liepājas rūpniecību, protams, ka, sasniedzot pirmo uzdevumu, tika sasniegti arī citi, arī pilsētas sociālās, komunālās nozares uzlabošana, kas ļāva atvēlēt arī vairāk līdzekļu izglītībai, kultūrai, sportam, tūrismam u.c. Veids, kā panākt attīstību, bija vienkāršs - tiem, kuri investē līdzekļus, piešķir nodokļu atlaides.
Vai uzreiz arī šī makšķere nostrādāja?
Teorijā tas viss, protams, labi izklausījās. Praktiski šī brīnumnūjiņa pati no sevis strādāt nesāka. Tieši šī iemesla dēļ gan pilsētas, gan Liepājas SEZ vadība devās tirdzniecības misijās. Viena no tām bija uz Dāniju un vainagojās ar panākumiem. Izdevās pārliecināt vienu dāņu uzņēmēju Larsu Fogu, kurš izvēlējās ienākt Liepājā īrētās telpās. Pirmsākumos viņš nomāja telpas Laumas ēkā, nodarbojās ar metālapstrādi. Skaidrs, ka tobrīd Liepāja bija lētā darbaspēka vieta, kas arī bija zināma priekšrocība. Uzņēmējs sākotnēji jau gribēja iegādāties vienu cehu no bijušā Liepājas Gaļas kombināta, kas bija nodots ūtrupei, bet, pašvaldības iedrošināts, nopirka visu kombināta teritoriju un ēkas. Saprotot, ka nav loģiski, ka liela daļa telpu un bijušo cehu stāv tukši, aicināja uz Liepāju arī citus Skandināvijas uzņēmējus, kurus vai nu pazina, vai spēja ar viņiem veiksmīgi runāt. Viņš remontēja ēkas, lai uzņēmumi varētu ienākt, un faktiski uzņēmās pirmā industriālā parka izveidi. Tas ir industriālais parks, ko šodien zinām kā Liepājas Biznesa centru. Tās ir 12 ražotnes, ~800 darbavietas, bet 10 no bijušajiem nomniekiem ir uzbūvējuši savas rūpnīcas Liepājā. Tā teikt, uz palikšanu Liepājā.
Cik lieli bija pirmie uzņēmumi, kas apmetās Liepājā?
Darbu sāka ar vienu, piecām iekārtām, pieņēma darbā 10 līdz 20 darbiniekus. Pēc būtības tie bija nelieli uzņēmumi, kas arī ir saprotams. Ārvalstu investoriem vēl nebija pārliecības par bijušajām PSRS teritorijām. Jāteic gan, ka visi tie uzņēmumi, kuri sadūšojās Liepājā ienākt tajā laikā, šobrīd ir attīstījušies līdz 100-200 darbinieku uzņēmumiem. Ir tādi, kuros strādā 500 un vairāk cilvēku. Šis pirmais industriālais parks ir kalpojis kā lielisks biznesa inkubators ļoti daudziem Skandināvijas uzņēmējiem. Tieši šis pirmais uzņēmēju vilnis ļāva sākt jauno, rietumu tipa uzņēmējdarbību Liepājā. Savukārt uzņēmumiem, kuri šeit ienāca ar pašām vienkāršākajām un darbaspēka ietilpīgākajām operācijām, ar laiku pieredze auga, auga operāciju sarežģītība un vietējais menedžments. Šobrīd tiem ir jau savi projektēšanas un pārdošanas biroji, servisa apkalpošanas nodaļas, un Liepājas inženieri brauc pa visu plašo pasauli, konsultē klientus, veic apkopes, remontus, jaunu iekārtu uzstādīšanu. Tāpat arī notiek rezerves daļu piegādes, tiek risināti loģistikas uzdevumi. Proti, uzņēmumi pilnvērtīgi un patstāvīgi strādā no Liepājas.
Raksta pilno versiju var aplūkot: https://www.db.lv/zinas/20-rupnicas-septinos-gados-511733
