Arhitekts Blūms: Mani šokē "Gaismas pils" virsotne
Saruna ar arhitektu Pēteri Blūmu par arhitektūras un sabiedrības mijiedarbību, dzīvošanu padomju laiku apbūves mikrorajonos, liberāļu attieksmi pret to, ko viņi nesaprot, par unikālo Rīgas siluetu, augstbūvju vietu Rīgas ainavā un Gaismas pils virsotnes simbolisko sašķelšanu.
– Kā arhitektūra un, plašāk runājot, vide kopumā ietekmē cilvēku domāšanu, dzīvesveidu un pasaules uztveri?
– Kas tad arhitektūru ir radījis? Mēs dzīvojam vidē, kuru ir radījuši mūsu priekšteči un pavisam nedaudz laikabiedri. Ko arhitektūra grib? Kāpēc ar laiku mums tā vai cita arhitektūra apnīk un tad mēs sakām – tas ir vecmodīgi un gribam kaut ko jaunu. Arhitektūra lielā mērā izsaka pasūtītāja gribu, kura var būt ļoti dažāda. Arhitektūra kopumā atspoguļo sabiedrības kopuma gribu, ko koriģē iespējas. Tas nav aritmētiskais vidējais, bet drīzāk kokteilis, ko arī sauc par sociumu, kas noteiktā laikā atražo pilnu savas eksistences materiālo formu spektru. Miljonāri rada vienu vidi, bomži citu, publiskais pasūtījums vēl vienu utt., bet visas atspoguļo noteiktu laiku.
– Pastāv uzskats, ka vide, kurā dzīvojam, veido arī sabiedrības uzskatu kopumu. Pagājušā gadsimta lielākie diktatori Hitlers un Staļins uzskatīja, ka jāpārveido cilvēka būtība un tas lielā mērā izdarāms caur arhitektūru. Viņi abi bija apsēsti ar grandioziem Maskavas un Berlīnes pārbūves plāniem, kurus caurvija ideja – jaunā arhitektūrā dzīvos jaunais cilvēks. Ir dzirdēts viedoklis, ka padomju laiku piecstāvenes degradē cilvēku domāšanu un, lai atbrīvotos no padomju laiku domāšanas, ir jānojauc padomju laiku kastīšu arhitektūra. Kā vērtējat šos uzskatus?
– Tāda intepretācija, ka visu vajag nošķūrēt, ir boļševistiska, anarhistiska. Tas nozīmē ar buldozeru visu veco aizslaucīt prom, aizmirst un sākt visu no gala. Tad ir jāaizmirst visa iepriekšējā pieredze, it kā būtu bijuši jauni grēku plūdi un sāktos jauna civilizācija. Kas attiecas uz padomju laiku arhitektūru, tad, salīdzinot ar tā paša perioda arhitektūru Rietumos, ir kāda būtiska atšķirība – Rietumos ēkas ir būvētas daudz vairāk, dažādākas un labākā tehniskā kvalitātē. Kas attiecas uz cilvēkiem, kuri tagad dzīvo padomju laiku apbūves mikrorajonos, drīzāk jārunā par to, ka neviens viņiem nepalīdz uzlabot šo līdz galam neizveidoto mājvietu vidi. No infrastruktūras, izvietojuma, telpiskā plānojuma, insolācijas viedokļa tās pašas Āgenskalna priedes ir ļoti vērtīga dzīves vieta. Un neviens šo apbūvi nejauks, un tā pastāvēs vēl ilgi. Bijušajā Austrumvācijā šāda veida vidi mērķtiecīgi pārveidoja, Rietumvācija investēja līdzekļus, lai to tehniski, estētiski un funkcionāli uzlabotu. Vai pie mums kaut kas tāds ir darīts? Vieglāk jau ir pateikt, ka tas viss ir privatizēts vai ka vajag ar buldozeru to visu nošķūrēt. Es pats dzīvoju blakus Āgenskalna priedēm, un šī telpiskā vide ar visu savu nelabiekārtotību tomēr ir gana laba dzīves vieta nelielām ģimenēm, ģimenēm ar nelieliem ienākumiem, studentiem, jauniem pāriem utt. Arī Rietumos tādu nelielu dzīvoklīšu netrūkst. Mūsu mikrorajonos trūkst kā cita. Cilvēkiem ir jāsajūt rūpes vismaz kā kompensācija par to, ka jādzīvo ne tajā daiļākajā padomju mantojumā. Jāsajūt, ka vara, valsts par viņiem domā un iespēju robežās cenšas uzlabot apkārtējo vidi, kas tomēr ir vienīgās mājas desmitiem tūkstošu rīdzinieku. Viņiem jāsajūt, ka vara, valsts par viņiem domā un iespēju robežās cenšas uzlabot apkārtējo vidi, lai tur dzīvot būtu skaisti, zaļi, un tur tam ir visas iespējas. Arhitektūra ir lielā mērā sociāla parādība. Masveida arhitektūra ļoti reti būs mākslas parādība, bet tas nenozīmē, ka šī vide jāuzskata par bezcerīgu, drīzāk otrādi – tas ir milzīgs Rīgas pilsētvides un pozitīvu sociālo izmaiņu potenciāls. Labi, ka mūsdienās labiekārtojums ir kļuvis par neatņemamu jebkura pilsētvides būvprojekta sastāvdaļu.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/84598-arhitekts-blums-mani-soke-gaismas-pils-virsotne.htm
