Db viedoklis: Maksājums, kas var nopietni iedragāt Latvijas rūpniecību
Dienas Bizness, 2013. gada 23. janvāris
Vai nu jāpārtrauc maksāt elektroenerģijas obligātātā iepirkuma komponente (OIK), vai arī jāslēdz rūpnīca. Ar šādu satraucošu ziņu klajā nākusi kompānija Liepājas metalurgs (LM), radīdama pamatu reālam satraukumam, ņemot vērā, ka šā uzņēmuma bankrota gadījumā bez darbavietām paliktu liela daļa liepājnieku un nelabvēlīgu iespaidu tas atstātu arī uz valsts tautsaimniecību kopumā. Šis jautājums ir dalāms divās daļās.
Pirmkārt, jāatzīst, ka jautājums saistībā ar OIK maksu Latvijā ir samudžināts tādā mērā, ka grūti iedomāties tā potenciālo risinājumu. Kā zināms, savulaik tika noteikts, ka koģenerācijas stacijas saņem zināmu atbalstu astoņu gadu garumā par katru saražoto elektroenerģijas kilovatstundu, ko apmaksā elektrības patērētāji OIK veidā. Tādējādi tika radīta iespēja uzņēmējiem, kuri ir ar mieru mesties iekšā koģenerācijas biznesā, noteiktā laika periodā atpelnīt savas investīcijas. Taču kāda no Latvijas valdībām pamanījās šo to pamainīt likumdošanā, faktiski radot važas elektroenerģijas patērētājiem mūža garumā. Proti, tika noteikts, ka šis atbalsts koģenerācijas stacijām ir beztermiņa, un tāds tas arī vairākus gadus palika. Tādējādi ir skaidrs, ka arī izmaksas OIK veidā pieaug. Protams, var teikt, ka OIK attiecas uz pilnīgi visiem ražotājiem, kas ražošanas procesā izmanto elektroenerģiju, un LM gadījums nav nekas unikāls. Jāatzīst, ka tieši šajā aspektā arī slēpjas bīstamības faktors. Redz, jo vairāk uzņēmums ražo, jo vairāk tas patērē elektroenerģiju, jo lielākas naudas summas tam ir jāmaksā OIK veidā. Viss ir kārtībā, kamēr attiecīgajam uzņēmumam ir augsts pieprasījums pēc saražotās produkcijas, un – galvenokārt – starptautiskajā tirgū to ir iespējams realizēt par gana lielu cenu. Tad ir pietiekami daudz līdzekļu, no kuriem segt OIK izmaksas. Taču jāņem vērā, ka metāla cenas pasaules tirgū ir visai svārstīgas, un brīdī, kad tās krītas, uzņēmums nonāk neapskaužamā situācijā – pārdošanas cenas samazinās, bet ražošanas izmaksas paliek iepriekšējā līmenī. Jāņem vērā, ka LM nebūt nav vienīgais ražojošais uzņēmums Latvijā, kura produkcijas noiets galvenokārt ir ārzemēs. Nav izslēgts, ka perspektīvā līdzīgs paziņojums tam, ko jau ir paudis LM, varētu būt dzirdams no viena otra būvmateriālu ražošanas uzņēmuma.
Otrkārt, konkrēti LM gadījumā jautājums nav tikai par likumdošanu, kas jau gadiem ilgi netiek vērsta uz uzņēmējdarbības vides sakārtošanu valstī. Nav noslēpums, ka lielākie šīs kompānijas akcionāri savā starpā komunicē vai nu ar preses sleju, vai arī juristu starpniecību, tiesājoties par to, kuram pienākas vairāk uzņēmuma akciju un kuram tādējādi ir lielāka taisnība. Tiesāšanās nenoliedzami ietilpst katra indivīda tiesībās, un to cilvēkiem nevar aizliegt. Tomēr tā ir sen zināma sakritība – ja vienas mantas divi īpašnieki savā starpā nemitīgi ķīvējas un tiesājas, tas pašam īpašumam tikai samazina vērtību. Var jau būt, ka tieši tāds ir arī šo ķīviņu mērķis, tomēr akcionāriem būtu vēlams pārskatīt, kas notiek viņu saimniecībā. Ir īpaši jau ņemot vērā, ka LM problēma, kā jau minēts, jau sen vairs nav tikai akcionāru problēma.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.db.lv/viedokli/db-viedoklis/db-viedoklis-maksajums-kas-var-nopietni-iedragat-latvijas-rupniecibu-386514
