Vēstures kuriozi
Viens no modernās ekonomikas teorijas pamatlicējiem Ādams Smits jau XVIII gadsimtā piezīmēja: – Dižas tautas nekad nekļūst nabadzīgas privātpersonu izšķērdības un nesaprātīguma dēļ, taču tās nereti kļūst nabadzīgas valsts varas izšķērdības un nesaprātīguma dēļ.
Uz dzimto ciemu
Staļins bija liels krievu operdziedātāja Ivana Kozlovska talanta cienītājs, par to liecina divas māksliniekam piešķirtās Staļina prēmijas. Dziedātājs, zinot par šādu attieksmi pret sevi, reiz lūdza Staļinam atļauju aizbraukt uz ārzemēm.
– Bet tu neaizbēgsi?
– Ko jūs, biedri Staļin! Dzimtais ciems man ir dārgāks par visām ārzemēm.
– Pareizi, malacis! Tad arī brauc uz dzimto ciemu.
Gaidot gudru sarunu
Vācu feldmaršals Helmūts Karls Moltke, būdams pulkvedis, pusdienoja virsnieku ēdnīcā. Viņš vienmēr nolika uz galda līdzās šķīvim desmit zelta monētas, ar bargu skatienu paskatījās uz virsniekiem un tikai tad sāka ēst pusdienas. Paēdis viņš piecēlās, savāca no galda monētas un devās prom. Tā tas atkārtojās neskaitāmas reizes, līdz viņa pulka biedri palūdza paskaidrot tik dīvainas uzvedības iemeslu.
– Redziet, – sacīja Moltke. – Kopš paša sākuma, kad sāku dienēt šajā pulkā, es pamanīju, ka visas sarunas pie galda norisinās tikai par sievietēm, zirgu sacīkstēm un kāršu spēli, un man gribējās uzdāvināt desmit monētas tam, kurš pirmais uzsāks gudru sarunu. Diemžēl līdz šim neviens tās nav nopelnījis.
Čerčila vājība
Vienam no XX gadsimta redzamākajiem britu politiķiem Vinstonam Čerčilam, kas laikā no 1940. līdz 1945. gadam un no 1951. līdz 1955. gadam bija Lielbritānijas premjerministrs, patika iedzert. Viņš pret savu vājību vienmēr izturējās ar humoru.
- Jaunībā es apņēmos nedzert ne piles alkohola līdz pusdienām. Tagad, kad vairs neesmu jauns, es ievēroju noteikumu nedzert ne piles alkohola līdz brokastīm, – viņš mēdza teikt.
Čerčilam pieder vēl kāds izteiciens par šo tematu:
– Es no alkohola paņēmu vairāk, nekā tas paņēma no manis.
Tieši Čerčila atkarībai no alkohola, par brīvību un augstu amatu ir jāpateicas Erevānas konjaka rūpnīcas galvenajam tehnologam Markaram Sedrakjanam. Tas bija tā. Staļins kādā tikšanās reizē ar Lielbritānijas premjerministru uzdāvināja viņam armēņu konjaku. Šī dzēriena buķete Čerčilam iepatikās tik ļoti, ka viņš kļuva par tā lielu cienītāju. Stāsta, ka Čerčils katru dienu izdzēra pudeli armēņu konjaka. Taču pagāja laiks un britu premjers pasūdzējās Staļinam, ka viņa iecienītais dzēriens ir zaudējis kādreizējo izcilo garšu. Staļins lika noskaidrot, kas par lietu. Un noskaidrojās, ka Erevānas konjaka rūpnīcas galvenais tehnologs, kas nodarbojās ar konjaka veidošanu, ir izsūtīts uz Sibīriju. Viņu steidzami atbrīvoja no izsūtījuma un pat atjaunoja komunistiskajā partijā. Čerčila garšas sajūtas tika apmierinātas.
Nogalināja vecmāmiņu
ASV 32. prezidents Franklins Delano Rūzvelts nevarēja ciest, ka cilvēki, ar kuriem viņš runāja, kļuva izklaidīgi un neviļus palaida gar ausīm viņa teikto. Savu sarunas biedru uzmanību Rūzvelts atguva visai oriģinālā veidā, vienmēr pasakot vienu un to pašu frāzi:
– Ziniet, šorīt es nogalināju savu vecmāmiņu.
Pats sev atļāva
Reiz pie Krievijas cara Aleksandra III uz Livādijas pili tika izsaukts terapeits Zaharjins. Ieejot valdnieka istabā, ārsts ieraudzīja, ka imperators dzer kvasu, kas, ņemot vēra viņa slimību, bija aizliegts. Profesors sadusmojās un pavaicāja:
–Kas jums to atļāva?
Aleksandrs III pasmaidīja un atbildēja;
– Viņa Majestāte.
Glezniecības cienītājs
Slavenais senatnes karavadonis un valdnieks Maķedonijas Aleksandrs, būdams Efesas pilsētā, saņēma dāvanā savu portretu, ko bija uzgleznojis mākslinieks Apeless. Taču glezna viņam nepatika, un viņš tāpēc klusēja. Valdnieks pagāja malā, un portrets nokļuva viņa uzticamā zirga Bucefāla redzeslokā. Zirgs pēkšņi sāka zviegt, iespējams, nospriedis, ka redz nevis sava pavēlnieka krāsainu attēlu, bet viņu pašu. Apeles, kurš uzmanīgi vēroja sava darba „prezentāciju”, priecīgi iesaucās:
– Valdniek, zvēru pie Zeva, tavs zirgs glezniecību saprot labāk par tevi pašu!
Paļaujies uz saviem spēkiem
Reiz kāds mazpazīstams vācu komponists, pabeidzis Bēthovena operas Fidelio pārlikuma pēdējo lapu, uzrakstīja uz tās „Pabeidzu ar Dieva palīgu”. Pārlikums nonāca rokās Bēthovenam, kurš šo to tajā pielaboja un atdeva notis pārlikuma autoram, kurš, izskatot Bēthovena piezīmes, ieraudzīja pēdējā lapā līdzās savam ierakstam Bēthovena piebildi:
– Mirstīgais, paļaujies vien uz paša spēkiem!
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2168
