+371 67114284

Dalītais īpašums – politiskā kapitāla vairošanas rīks

Dalītais īpašums – politiskā kapitāla vairošanas rīks
Dalītā īpašuma izbeigšanai politiķi izvēlas potenciālajiem vēlētājiem tīkamākos risinājumus, kas kopumā neļaus sasniegt Krišjāņa Kariņa vadītās valdības deklarācijā ierakstīto.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris un biedrības Zemes reformas komiteja pārstāvis Normunds Šlitke. Viņaprāt, politiķu vēlme atrisināt dalītā īpašuma dēļ radušos sarežģījumus, kur zeme pieder vienam īpašniekam, bet māja (dzīvokļi) citiem, ir apsveicama, taču risinājums, ko atbalstīja Saeimas vairākums, te nepalīdzēs. Gluži pretēji, izstrādātie likuma grozījumi, kam it kā būtu jārisina pārlieku ieilgusī dalītā īpašuma problēma, to nemaz risina, bet vēl vairāk sarežģīs visu pušu attiecības.
Papildus tam ir noteikta neadekvāti zema atlīdzība par zemes lietošanu, ko Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi par neatbilstošu un ekonomiski nepamatotu. Vienlaikus likumdevējs nav pateicis, kādas zemes īpašnieka tiesības ar šo tiek nodotas būves īpašniekam un kuras savas tiesības zemes īpašnieks zaudē. Šos likuma grozījumus par brāķi atzinis pat Saeimas Juridiskais birojs. Taču politiskais populisms atkal ir guvis virsroku, pateicoties nākamgad gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kad katrs politiķis ir gatavs nospodrināt savus uzplečus uz tautas uzticības rēķina, kārtējo reizi devalvējot valsts pamatlikumu un ignorējot tajā nostiprinātās pamattiesības.
Kuro reizi Latvijā tiek mēģināts atrisināt dalītā īpašuma problēmu?
Šajā teritorijā (Latvijā) pēdējo 200 gadu laikā šī ir trešā reize, kad tiek mēģināts izbeigt (atrisināt) dalītā īpašuma (zeme – vienam īpašniekam, māja vai tajā esošie dzīvokļi – citiem īpašniekiem) problēmu. Pirmā reize bija aizpērnā gadsimta nogalē vēl cariskās Krievijas laikā, otrā reize bija jau 1938. gadā – tobrīd neatkarīgās, bet Kārļa Ulmaņa pilnībā kontrolētās Latvijas laikā, un trešo reizi to tiks mēģināts īstenot 2022. gadā.
Protams, dzimtbūšanu Latvijā atcēla pirms vairāk nekā 160–200 gadiem, bet tā dēvētās lēņu tiesības vēl cariskās Krievijas laikā iestrādāja vācu valodā iznākušajā Baltijas Civillikumā, un dalītā īpašuma nav, izņemot pilsētu virsīpašumu. Līdzīgi arī 1938. gadā bija mēģinājums dalīto īpašumu vienkārši noņemt, bet Kārlis Ulmanis to nepaspēja, jo PSRS okupēja Latviju.
Savukārt pēc Latvijas izstāšanās no PSRS radās jauna veida dalītais īpašums, ko šie likuma grozījumi vien nostiprina.
Kāpēc?
Dalītais īpašums tiek uzskatīts par neatkarību atguvušās Latvijas politiķu vienu no lielākajām kļūdām. Proti, zemi zem padomju laikos uzbūvētajām daudzdzīvokļu mājām tika nolemts atdot tās 1940. gada 17. jūnijā bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Cits risinājums varēja būt – kompensācijas izmaksa bijušajiem zemes īpašniekiem.
Tomēr Latvijas īpašā situācija, kur, it sevišķi Rīgā, bija liels PSRS bruņoto spēku pensionēto virsnieku un viņu ģimenes locekļu skaits, bet tā laika Krievijas un ASV vadītāji vienojās par Krievijas karaspēka izvešanu, sasaistot to ar militāro pensionāru palikšanu Latvijā, cita risinājuma nemaz faktiski nebija. Būtībā tā bija sava veida atbilde – zeme zem daudzdzīvokļu mājām un savrupmājām, kas nepiederēja Latvijas pilsoņiem, tiks atdota to bijušajiem īpašniekiem. Vienlaikus tas netika attiecināts uz padomju laikos uzbūvēto privātmāju īpašniekiem – Latvijas pilsoņiem, jo šo zemju īpašnieki saņēma kompensācijas sertifikātus. Nedz Tallinā, nedz Viļņā nebija tik liels militārpersonu kontingents kā Rīgā.
Viņi pamatā dzīvoja jaunuzceltajās daudzstāvu dzīvojamajās mājās, kurās dzīvokļi bija piešķirti arī Latvijas iedzīvotājiem. Bez tam zemes īpašniekiem, kuriem bija tiesības atgūt šādas zemes, bija vien teorētiska alternatīva – saņemt kompensācijas sertifikātus vai līdzvērtīgu īpašumu, bet tas īsti nebija adekvāti. Proti, zemes vērtība tika noteikta pēc 1940. gada cenām, kad atņēma īpašumu, bet 28 latu nominālvērtības kompensācijas sertifikātu tirgus cena tobrīd bija ap 1 latu. Arī ar kompensācijas iespēju – saņemt līdzvērtīgu zemes gabalu – bija lielas dīvainības.
Pienākošais zemes gabals tika novērtēts 1940. gada cenās, kas pārrēķinātas ar inflāciju, taču šī summa nekādi neatbilda atgūstamā zemes gabala tirgus cenai. Tāpēc visai ciniski skanēja apgalvojumi, ka zemes īpašnieks varēja taču izvēlēties līdzīgu zemes gabalu šodienas cenās. Piemēram, ja 2 ha zemes gabals Purvciemā savulaik bija ganību (kādas tur bija 1940. gadā) īpašuma cenā – 20 000 Ls, kam, piemērojot pārrēķinu uz jauno valūtu un pašreizējām cenām, summa bija 27 000 Ls, tad par šādu kompensāciju Purvciemā varēja iegādāties labākajā gadījumā tikai 0,4 ha. Faktiski – laba ideja, bet tās izpildījums ar nelieliem izņēmumiem bija nebaudāms.
Saprotot piedāvātās kompensācijas slazdus, daudzi bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki piekrita atgūt savu mantu denacionalizācijas ceļā un pēc tam sāka meklēt dažādus risinājumus, ko un kā darīt situācijā, kur zeme ir viņiem, bet dzīvojamās mājas (dzīvokļi), kas ir uz viņu zemes, pieder citiem īpašniekiem.
Situācija raisīja jautājumus par to, cik tad lielai būtu jābūt atlīdzībai par zemes lietošanu vai nomas maksai, un, lai arī daudzos gadījumos notika vienošanās starp zemes un dzīvokļu īpašniekiem, tomēr bieži tāda panākta netika, un tādēļ šajā procesā iesaistījās politiķi, nosakot piespiedu nomas maksas apmēru, kas bieži vien populistiski tika drastiski samazināts, piemēram, 2007. gadā nosakot, ka nomas maksa, sākot ar 2008. gadu, tiek rēķināta no iepriekšējo gadu kadastrālajām vērtībām, bet 2017. gadā nosakot, ka tā katru gadu samazināsies par vienu procentpunktu, un, ja 2017. gadā tie bija 6%, tad 2020. gadā tie jau būtu vien 3% no zemes kadastrālās vērtības. Satversmes tiesā šādu nomas maksas nepamatotu samazināšanu vairākkārt atzina par neatbilstošu Satversmei, un Saeimai bija jāizstrādā jauns – taisnīgs un abas puses līdzsvarojošs risinājums.
Un radās kārtējais likumprojekts, kas paredz esošo nomas regulējumu aizstāt ar likumiskām zemes lietošanas tiesībām par maksu, vienlaikus nosakot, ka atlīdzība par zemes lietošanu ir 4% gadā no zemes kadastrālās vērtības!
Jā, likumprojekts ir tapis visai samocīts, bet tas nebūt nerisina problēmu pēc būtības, kas jau sākotnēji bija likuma grozījumu pamatmērķis. Šķiet, likumprojekta sasteigtajā izstrādes procesā politiķi ir aizmirsuši par pašu galveno, proti, kādu mērķi ar šo likumprojektu bija plānots sasniegt.
Raksta pilno versiju var aplūkot: https://www.db.lv/zinas/dalitais-ipasums-politiska-kapitala-vairosanas-riks-504985