Iespēja atgriezties
Romāns Golubevs
Privātpersonu skaits, pēc kuru iesniegumiem Latvijas tiesas bija uzsākušas bankrota procedūru, 2011. gada otrā pusgada sākumā pārsniedza sešus simtus. Tomēr uz to Latvijas mājsaimniecību fona, kurām ir problēmas ar hipotēkas aizdevumu atdošanu, tas ir piliens jūrā.
Maksātnespējas konsultāciju centra jurists Jānis Āboliņš uzskata, ka galveno problēmu rada iedzīvotāju nepietiekamā informētība. Pašreiz atbrīvošanās no desmitiem un pat simtiem tūkstošu eiro liela bankas aizdevuma parādu sloga var izmaksāt tikai 2 800 latu.
Maksā, kamēr atdod
Latvijā banku un grūtībās nonākušo aizdevumu ņēmēju savstarpējās attiecības ir skarbas. Tas tā ir tradicionāli veidojies. Ieķīlāto nekustamo īpašumu izliek izsolē, un, ja izsolē iegūtā summa ir mazāka nekā klienta atlikušais parāds, starpības dzēšana gulstas uz parādnieka pleciem - tas ir, parādnieks, kaut palicis bez nekustamā īpašuma, turpina maksāt. Šīs publikācijas autoram nav gadījies dzirdēt par pēdējos gados mūsu valstī notikušām tādām izsolēm, kurās piespiedu kārtā pārdodamās mājas vai dzīvokļa cena būtu uzsolīta līdz tās iegādei paņemtā kredīta līmenim. Vislabākajā gadījumā izsoles pārdošanas cena ir bijusi tikai par dažiem desmitiem tūkstošu eiro mazāka. Parasti šī starpība ir daudzi desmiti un arī simti tūkstoši eiro. Un šis parāds ir sagūlis uz pārdotā nekustamā īpašuma īpašnieka pleciem.
Tajā pat laikā gan pasaulē, gan arī Latvijā ir mehānisms, kas ļauj izvairīties no šādu lielu un bezcerīgu kredītsaistību nastas, – tā ir bankrota procedūra. Pēdējo trīs gadu laikā Latvijas likumdošanā, kas reglamentē šo jomu, ir notikušas divas kardinālas izmaiņas. Pēdējie labojumi likuma spēku ieguva pagājušā gada novembrī. Un tas ievērojami atvieglo privātpersonu bankrota procedūru.
„Pēc banku rīcībā esošajām ziņām, Latvijā ir aptuveni 900 000 aizņēmēju un personu, kas ir svešu aizdevumu galvotāji. Mēs runājam par visiem, ne tikai hipotēkas kredītiem. Jaunākie dati liecina, ka vairāk nekā piektajai daļai kredītņēmēju ir nopietnas problēmas ar parādu dzēšanu. Vai arī viņi nu jau vairs vispār neko nemaksā. Tas tad arī ir tas Latvijas iedzīvotāju slānis, kurus varētu interesēt bankrota procedūra,” uzskata Jānis Āboliņš.
Pieejamais aizsardzības mehānisms
– Taču realitātē cilvēku, kas izšķiras par šādu soli, ir maz.
– Piekrītu. Tomēr viņu ir kļuvis vairāk nekā agrāk. Atsaucoties uz veco Maksātnespējas likuma redakciju, katru mēnesi tika uzsākti septiņi astoņi bankrota procesi. Kopš 2010. gada novembra to skaits palielinās, un šis pieaugums mēnesī ir par 50 līdz 60 procesiem lielāks. Cilvēki aizvien vairāk sāk izmantot šo aizsardzības mehānismu, un tas ir kļuvis pieejamāks.
– Lūdzu, paskaidrojiet.
– Vispirms - ir samazinājies finanšu slogs. Saskaņā ar iepriekšējo Maksātnespējas likuma redakciju prasītājam, kamēr norisinās bankrota procedūra, bija jāmaksā maksātnespējas administratoram vienreizēja prēmija trīs minimālo algu apmērā un alga vienas minimālās darba algas apmērā katru mēnesi. Tas jādara piecus gadus jeb sešdesmit mēnešus. Ievērojot iepriekšējo likuma redakciju, tolaik tikai maksātnespējas administratora algai vien bankrota prasītājam bija vajadzīgi 11 340 lati. Tagad ir citas prasības uzturēšanas izdevumiem: jāsamaksā vienreizējs maksājums divu minimālo algu apmērā (pavisam 400 lati) un trešā daļa no ienākumiem, bet ne mazāk par 66,70 latiem (trešā daļa no minimālās algas). Svarīgi ir tas, ka šo naudu, lai gan to iemaksāta administratora kontā, tērē nevis administratora uzturēšanai, bet gan paša procesa nodrošināšanai (īpašuma novērtēšanai, pārdošanas sludinājuma ievietošanai „Latvijas Vēstnesī” u.c.), un pēc tam – paša parāda dzēšanai. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem tagad aizņēmējiem, kuru kredītsaistību pamatsumma brīdī, kad viņi vērsās tiesā, nepārsniedz 100 000 latu, bankrota procedūra ilgst tikai divarpus gadus. Ja kredīta pamatsumma ir lielāka par 100 000 latiem, bankrota procedūra ilgst aptuveni četrus gadus.
Cits svarīgs likuma jaunās redakcijas aspekts ir tas, ka parādnieka īpašums ir jāpārdod pirmā pusgada laikā no procesa uzsākšanas brīža. Agrāk bankas varēja īpašumu turēt piecus gadus. Turklāt, ja parādnieka ģimenē ir apgādājama persona, īpašuma pārdošanu izsolē un attiecīgi ģimenes izlikšanu no mājokļa var atlikta uz vienu gadu.
– Kādu labumu bijušajam īpašniekam dod īpašuma pārdošanas atlikšana?
– Daudz ko. Piemēram, ja jūsu bērns iet skolā vai dārziņā, var mierīgi nokārtot jautājumu par viņa pārcelšanu uz citu izglītības vai pirmsskolas iestādi, kas ir tuvāk jūsu nākamajai dzīvesvietai.
Tiesu ģeogrāfija paplašinās
– Kad mēs ar jums tikāmies pirms diviem gadiem, teicāt, ka daudzas Latvijas tiesas atsaka fiziskajām personām viņu bankrota atzīšanu. Kā ir mainījusies situācija?
– Uz labo pusi. Fizisko personu bankrota procesus piemērojošo tiesu ģeogrāfija pastāvīgi paplašinās. Pēc situācijas analīzes 2011. gada 1. jūlijā, var konstatēt, ka visvairāk privātpersonu maksātnespējas procesu ir uzsākti Rīgas Vidzemes un Latgales priekšpilsētu tiesās, Rīgas rajona tiesā, Ogres rajona tiesā, kā arī Kurzemes un Zemgales apgabala tiesās. Saraksts kļūst aizvien garāks, un maksātnespējas procesi jau tiek uzsākti arī Saldū, Valkā, Krāslavā…
– Kas varētu būt par pamatu, lai tiesa atteiktu fiziskās personas bankrota procedūras uzsākšanu?
– Ja jūs sešus mēnešus neesat Latvijas nodokļu maksātājs. Ja jūsu neizpildītās parādsaistības nepārsniedz 5 000 latus pagājušajā gadā vai 10 000 latu pašreizējā gadā. Ja jums nav līdzekļu, lai samaksātu pirmo administratora iemaksu, tas ir, 400 latus. Ja jūs pēdējo desmit gadu laikā jau esat izgājis maksātnespējas atjaunošanas procesu un tādējādi dzēsis parādus. Likumā ir arī atrunāts, ka bankrota procesu nevar piemērot, ja vairāk nekā 30 procentus no saņemtā kredīta summas cilvēks ir iztērējis neatbilstoši pieteiktajam kredīta mērķim.
Informācijas vakuums
– Un tomēr pārrunāsim problēmu, par kuru ieminējāties sarunas sākumā. Jūs pateicāt procesa priekšrocības, taču skaitļi parāda, ka ir 600 uzsākti bankrota procesi un vairāk nekā simts tūkstoši parādnieku –to ir visai grūti salīdzināt. Kas tam ir par iemeslu?
– Uzskatu, ka cilvēkiem joprojām pietrūkst informācijas. Daudzi, kas ierodas pie manis uz konsultāciju, atzīst, ka ir atnākuši nejauši vai viņiem to darīt ir ieteikuši paziņas. Domāju, ka notiek arī zināma pretdarbība, kuru sarīko bankas. Tām mūsu darbība nav izdevīga. Kad grūtībās nonākušais aizņēmējs bankā sāk interesēties par maksātnespējas procesu, bankas apgalvo, ka maksāt vajadzēs tik un tā, un cenšas viņu pārliecināt nekādā gadījumā neizšķirties par šādu soli. Bet tā nav taisnība! Procesu var uzsākt arī tad, ja banka ir atņēmusi īpašumu. Tā nav problēma. Tagad bankrota procedūra var izmaksāt tikai 2 800 latus. Manuprāt, tā ir saprātīga cena, zinot, ka tas dod iespēju norakstīt savu parādu daudzu desmitu tūkstošu eiro apmērā.
– Kā dzīvot tālāk? Vai cilvēkam, kas ir izgājis cauri bankrota procedūrai, kaut viena banka dos kredītu?
– Man pašam bankrota process ilgst jau divarpus gadus. Mans parāds bija vairāk nekā 800 000 eiro. Visticamāk, tiešām, neviena banka vairs kredītu man nedos (pasmaida). Es esmu Latvijas šodienas vēsturē pirmā fiziskā persona, attiecībā pret kuru tika uzsākts bankrota process. Šo jautājumu man bieži uzdod konsultācijās. Viss būs atkarīgs no bankrotu skaita. Ja bankrotu būs daži tūkstoši, tad pavisam noteikti neko nedabūsim. Ja fizisko personu bankrotu skaits būs desmiti tūkstoši, nebūs nekādu problēmu.
Tajā pat Anglijā 2009. gadā bankrota procedūru piemēroja apmēram 80 000 aizņēmēju. To vidū bija arī mūsu valsts pilsoņi (Atgādinām, ka Anglijā bankrota procedūru var piemērot tikai personai, kas šajā valstī oficiāli ir nodzīvojusi ne mazāk par pusgadu, un process ilgst tikai gadu.). Tad, lūk, viens no viņiem izstāstīja savu gadījumu. Viņš bija nopircis dzīvokli Londonā un mājiņu piepilsētā. Bet ienākumi samazinājās, un viņš vairs nespēja maksāt kredīta maksājumus. Cilvēks iesniedza bankrota pieprasījumu. Pagāja laiks, viņa ienākumi stabilizējās. Viņš devās uz banku un izteica vēlmi atstāt sev dzīvokli. Banka viņu norāja, ka viņš tā ir iegāzis banku un ...iedeva kredītu ar paaugstinātiem procentiem. Tā ir normāla un saprātīga rīcība! Bankas taču dzīvo uz kredītu rēķina, savukārt bankroti taču ir saistīti ar ekonomiski aktīviem cilvēkiem. Tas, ka viņiem, it īpaši tiem, kuri kredītu bija paņēmuši vienīgajam mājoklim, radās finansiālas problēmas, nav viņu vaina. Tāda bija ekonomiskā situācija valstī. Bankrota process šādos apstākļos ir legāla iespēja atsākt atkal dzīvot normālu dzīvi, neesot apgrūtinātam ar nesamērīgām bankas saistībām.
Nevajag baidīties!
Latvijas iedzīvotājiem nebūtu jābaidās no bankrota procedūras. To uz savas personiskās pieredzes pamata ir nolēmis pierādīt Rīgas domes deputāts Jānis Mārtiņš Skuja.
Jāņa Skujas stāstā nav nekā ārkārtēja. 2004. gadā viņš, ļaujoties vispārēja optimisma un cenu celšanās vilnim, paņēma kredītu, nopirka divus dzīvokļus Krišjāņa Valdemāra ielā 123 un apvienoja tos vienā 120 m² lielā dzīvoklī. Pats aizdevums bija 62 985 lati, bet Hansabankai (tagad Swedbank) par labu nostiprinātā hipotēka – 88 179 lati. Kārtīgi pildīt savas saistības viņš spēja tikai pirmos piecus gadus. Pašreizējā Rīgas domes deputāta ienākumi ievērojami samazinājās, un viņš vairs nespēja maksāt mēneša maksājumus. Jāņa Skujas parāds (kopā ar procentiem) izauga līdz 115 000 latu, un banka ieķīlāto dzīvokli izlika izsolē. Šī gada pavasarī notikusī izsole neizraisīja potenciālu pircēju interesi, un par nedaudz vairāk kā 42 000 latu nekustamais īpašums pārgāja Swedbank meitas uzņēmuma Ektornet īpašumā.
„Tādējādi tagad bankai, kas ir atņēmusi manu mājokli, es esmu parādā vēl gandrīz 100 000 eiro. Nu, nē, piedodiet! Es pat nedomāju ar to samierināties,” savu attieksmi paskaidro deputāts. „Uzskatu, ka banka, atņemot man īpašumu, mani jau vienu reizi ir sodījusi. Otrreiz sodīt par to pašu ir netaisnīgi. Tādēļ es izlēmu, ka jāveic bankrota procedūru. Tas nav nekas briesmīgs. Jo vairāk tāpēc - un to vēlos īpaši uzsvērt -, ka attiecībā uz privātpersonām šo procesu sauc par maksātspējas atjaunošanu. Jā, tuvākos gadus es zināmā mērā būšu paralizēts savās finanšu darbībās, bet tomēr saglabāšu maksātspēju. Man vajadzēs atdot 30% no maniem ienākumiem, bet tas ir labāk nekā palikt parādā apmēram 100 000 eiro.
Es nekaunos par savu maksātspējas atjaunošanas procesu un cenšos paskaidrot hipotēkas parādniekiem šī soļa pozitīvos aspektus. Esmu nodomājis turpināt cīņu ar bankām un, iespējams, vērsīšos tiesā. Eiropā, konkrēti Anglijā ir precedenti, un bankas ir sodītas par to, ka tās, izmantojot agresīvu reklāmu, ir uzspiedušas potenciālajiem klientiem savas iespējas. Pie mums notika tas pats. Pietiek minēt kaut vai to, ka aizdevuma līgumiem ir tikai bankām izdevīgi noteikumi. Turklāt bankas tolaik maksāja prēmijas mākleriem, kas atveda hipotēkas aizdevumu ņēmējus, un aizdevumus izsniedza uz visām pusēm, nepieprasot kaut jel kādas uzziņas par cilvēku patiesajiem ienākumiem. Kāpēc gan bankām neuzņemties atbildību par viņu nevaldāmo dāsnumu un izšķērdību?!
Atbildība par to, kas notika banku sektorā, ir jāuzņemas arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK). Bankas domāja, ka, izdāļājot kredītus, ir atradušas vieglas peļņas avotu ar minimāliem riskiem. Patiesībā šai vieglajai peļņai bija milzīgi riski. Tikai bankas savus riskus pārlika uz citu pleciem. FKTK to visu redzēja un nedarīja neko, lai novērstu tuvojošos valsts bankrotu. Es par savu bankrotu atbildēšu. Kurš atbildēs par valsts bankrotu?”
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2026
