Kā kredītņēmējiem izdzīvot «kara apstākļos»?
Kā kredītņēmējiem izdzīvot «kara apstākļos»?
Ainārs Gorenko, Latvijas Kredītņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs
22.10.2009
Bankas nav izlikušas, neizliek un neizliks no dzīvokļa hipotekārā kredīta ņēmējus,» tā pirms pusgada Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē apgalvoja Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons.
Atšķirībā no pavasara rudenī kredītņēmēju jautājuma (ne)risināšanā iesaistītās puses spēlē ar daudz atklātākām kārtīm, un šomēnes divas bankas publiski atzinušas, ka to rīcībā nonācis nepilns simts nekustamo īpašumu, kas pārsvarā tiekot izīrēti, un tos plānots pārdot, kad situācija tirgū uzlabosies. Tas nozīmē, ka ikviens grūtībās nonācis kredītņēmējs, kurš vēl pirms neilga laika jutās pietiekami drošs, pārliecināts par saviem spēkiem un idejām, kā arī par bankas atbalstu, tās īstenojot, šodien jūtas kā uz pulvera mucas.
Statistika vai likteņi
Ir skaidrs, ka pašreiz spēkā esošie likumi kredītņēmējus nevar aizsargāt. Ne tāpēc, ka likumi būtu nekam nederīgi, bet tāpēc, ka pasaule ir pilnīgi citādāka, nekā tā bija pirms diviem vai pieciem gadiem. Tāpēc arī pašreizējo situāciju nav iespējams aplūkot no tradicionālām juridiskām teorijām.
Vērtējot attiecības starp kredītņēmējiem un bankām, jāņem vērā, ka Latvijā ir ekonomiskā krīze. Turklāt pēdējā gada laikā notikumi attīstījušies tik strauji, ka neviena juridiskā teorija tos rāmī ielikt nevar, pirms nav skaidri definēts statuss, kurā esam. Latvijas Kredītņēmēju apvienība (LAKRA) to redz kā ekonomiskās krīzes situāciju — straujš bezdarba pieaugums, krasa darba samaksas samazināšana, darba vietu likvidēšana, nenoteiktība un neziņa pat par vistuvāko nākotni. Patiesībā šādas sajūtas sabiedrībā pielīdzināmas kara apstākļiem, kuros vairāku simtu tūkstošu iedzīvotāju — kredītņēmēju un galvotāju — likteņi ir apdraudēti.
Ilustrācijai Centrālās statistikas pārvaldes dati: Latvijā vecumā no 15 līdz 74 gadiem ir 1,79 miljoni iedzīvotāju. Ekonomiski aktīvi no tiem ir tikai 1,22 miljoni. Savukārt Latvijas Bankas Kredītu reģistrā ir ziņas par vairāk nekā 820 000 fizisku un 42 819 juridisku personu. Tātad — 1,22 miljoni ekonomiski aktīvo iedzīvotāju un vairāk nekā 820 000 kredītņēmēju! Neaizmirsīsim, ka visiem kredītu tīklā esošajiem — kredītņēmējiem, viņu galvotājiem un ķīlas devējiem — ir arī ģimenes. Tas nozīmē, ka teju 80% no visiem Latvijas iedzīvotājiem tieši vai pastarpināti ir kredītņēmēji. Ja 80% no nācijas dzīvo bailēs un neziņā par savu un savu bērnu šodienu, tad nav ko brīnīties, ka arvien biežāk gan privātās sarunās pie kafijas, gan publiskajā telpā izskan vārdu savienojums «genocīds pret tautu».
Tas izskaidro arī to, kāpēc vairāk nekā simts cilvēku ar lielu atbildību un misijas sajūtu paši uzņēmās organizēt un nodrošināt saviem novadniekiem visā Latvijā iespēju parakstīties par LAKRA speciālistu izstrādāto «Krīzes likuma» projektu, kas ar lūgumu iesniegt to Saeimā mēneša beigās tiks nodots Latvijas Valsts prezidentam. Viņu vidū bija pārdevēji, elektriķi, šoferi, juristi, skolotāji, pensionāri un bezdarbnieki. Interesanti, ka dažos Latvijas novados lūgumu prezidentam parakstīja pat tiesneši un tiesu darbinieki. Kādas mazpilsētas pašvaldība nodrošināja sievietei ar kustību traucējumiem iespēju parakstīties, jo pašvaldības darbinieks veidlapas viņai atveda uz mājām. Paraksts pēc paraksta, un mēneša laikā vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju ar savu parakstu pauda atbalstu «Krīzes likuma» projektam. Daudzi cilvēki parakstījās ar asarām acīs, jo viņiem tā ir pēdējā cerība. Patiesībā cilvēki ir noguruši sevi barot tikai ar cerībām, ka viņi savā darba vietā nekļūs par «saīsināmajiem procentiem» vai viņi saņems bezdarbnieku pabalstu tik ilgi, kamēr spēs atrast jaunu darbu, un apnicis paļauties uz veiksmi, ka tieši viņu kredītiestāde pretimnākoši un taisnīgi piešķirs viņiem kredīta brīvdienas, pēc kuru beigām viņu kredītlīguma nosacījumi nebūs dramatiski pasliktinājušies. Beidzot vajadzīgs šim laikam atbilstošs likums.
10 000 iedzīvotāju lūgums Valsts prezidentam
Kā jau minēju, situāciju nav iespējams risināt, pirms nav skaidri definēts, kur mēs esam un ko mēs vēlamies sasniegt. Ja esam krīzes situācijā, beidzot tas jāatzīst un ar likumdošanas mehānismiem jāpielāgojas jaunajai pasaules kārtībai un jānodrošina iespēja kredītņēmējiem pārdzīvot krīzi, nepaliekot par savu parādu vergu uz mūžu. «Krīzes likuma» projekts tika izstrādāts ar mērķi nodrošināt kredīta devēju un kredītņēmēju tiesisko attiecību regulējumu tieši krīzes periodā. Ja amatpersonām pietiktu politiskās un pilsoniskās drosmes atzīt, ka, nemainot likumdošanu, tiks morāli un finansiāli pazudināta liela sabiedrības daļa, tad «Krīzes likums» vismaz turpmākos divus gadus nodrošinātu kredītņēmēju tiesisko un ekonomisko interešu aizsardzību.
Viena no būtiskākajām problēmām, ko risina izstrādātais likumprojekts, ir jau pieminētais ekonomiskās lejupslīdes radītais nekustamo īpašumu cenu kritums un tā negatīvā ietekme uz parādsaistību dzēšanu, ja īpašums pašlaik tiek realizēts izsolē. Lai risinātu šo problēmu, LAKRA likumprojektā iestrādāts pienākums valdībai līdz 2010. gada 1. janvārim izstrādāt hipotekārās kreditēšanas noteikumus, kas noteiktu, ka kreditors nav tiesīgs vērst piedziņu uz citu parādnieka mantu, ja kredīts nav segts no naudas līdzekļiem, kas iegūti nekustamā īpašuma realizācijas rezultātā. LAKRA uzskata: nav pieļaujams, ka kreditors vērš piedziņu arī pret kredītņēmēja neieķīlātajiem īpašumiem un ienākumiem gadījumos, ja ķīlas vērtība kritusies vairāk par 30% no ieķīlātāja neatkarīgu apstākļu dēļ, bet īpašums saglabājis visas savas īpašības vai pat uzlabojis tās kopš ieķīlāšanas brīža.
Nesen izskanējusī premjera ideja par nepieciešamajiem likuma grozījumiem, kas noteiktu, ka kredītņēmēja saistības pret kreditoru tiek dzēstas līdz ar ieķīlātā īpašuma atdošanu kreditoram, ir novēlota, tomēr — pareiza, ja šādi likuma grozījumi būtu attiecināmi arī uz jau noslēgtajiem kredīta līgumiem. LAKRA speciālisti un es personīgi jau šā gada janvārī uzsvēru, ka jāpanāk, lai kredītņēmēju atbildība pret banku beigtos līdz ar ķīlas atdošanu. Tas izglābtu daudzus no parādu verdzības, turklāt arī padarītu banku un kredītņēmēju pozīcijas līdzvērtīgākas. Tomēr tolaik acīmredzot lielākajai daļai atbildīgo amatpersonu bija sajūta, ka varbūt tik traki nemaz nebūs.
Diemžēl ir gan. Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes nekustamo īpašumu izsoļu datubāzē redzam, ka katru dienu notiek aptuveni 15 izsoles. Un tie nav tikai skaitļi. Aiz katra izsoles sludinājuma ir cilvēks un viņa ģimene. Pagaidām daļai no viņiem varbūt ļaus palikt savā dzīvoklī, bet pēc trim gadiem, kad «situācija tirgū uzlabosies», viņu mājoklis tiks pārdots kādam citam laimīgajam kredītņēmējam. Vecais īpašnieks savu namu pametīs, nesdams līdzi ne tikai atmiņas, bet arī milzīgu parādu — starpību starp izsniegtā kredīta summu un to, ko būs izdevies iegūt izsolē. Banka būs paturējusi viņa pirmo iemaksu, visu to, ko viņš gadu laikā būs savā īpašumā ieguldījis, piedzīs no viņa, kā arī no galvotāja milzīgo starpību, turklāt vēl nopelnīs, pārdodot īpašumu nākamajam pircējam. Daudziem starpība, kas no visiem oficiālajiem ienākumiem tiks piedzīta, būs tik liela, ka viena cilvēka dzīves laikā to atmaksāt tāpat nebūs iespējams.
Tieši tāpēc atbildība jāsadala starp bankām un kredītņēmējiem. Ja kredītņēmējs nevar atmaksāt kredītu, viņš zaudē jau iemaksāto naudu, bet banka var aprobežoties tikai ar mājokļa vērtību.
Premjera ierosinājumā izskanēja norāde, ka šādi likuma grozījumi attiektos tikai uz «vienīgā mājokļa» īpašniekiem. Diemžēl joprojām nav definēts, kas tieši ir «vienīgais mājoklis». Pašlaik viena mājokļa princips ir politisks, nevis juridisks princips. Tikpat drīz viņa idejām sekoja precizējums, ka likuma grozījumi attiektos tikai uz nākotnes kredītņēmējiem, jo, piemērojot likumu ar atpakaļejošu spēku, tiktu pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Mūs valstī piesaukt tiesiskās paļāvības principu ir vismaz nepieklājīgi. Tas sen jau ticis pārkāpts attiecībā uz lielāko sabiedrības daļu. Bet atšķirībā no visiem pārējiem iedzīvotājiem kredītņēmēju vienīgie zaudējumi nav tikai administratīvi samazinātās darba algas vai zaudētais darbs, bet arī komercbanku apzinātu darbību rezultātā nekustamo īpašumu cenu samazināšanās vairāk nekā par 70%. Tāds cenu samazinājums nav nevienā citā Eiropas Savienības valstī.
Tāpat «Krīzes likuma» projekts nosaka: personas ikmēneša maksājums kredītiestādēm nedrīkst pārsniegt 40% no personas ikmēneša ienākumiem, turklāt pusei no šīs summas jābūt novirzītai aizdevuma pamatsummas dzēšanai. 30–40% no ienākumiem bija ikmēneša maksājums, ko pašas bankas, izsniedzot kredītu, atzina par samērīgu. Šodien algas tiek samazinātas ne tāpēc, ka cilvēki mazāk strādā vai kļuvuši slinkāki, bet tāpēc, ka tā tiek nolemts, tāpēc valdībai jānodrošina personai iespēja turpināt savu kredītsaistību pildīšanu.
Tāpat «Krīzes likuma» projekts nosaka: pēc kredītņēmēja rakstiska lūguma, kredīta devējam nenomaksātie maksājumi jāpievieno kredīta pamatsummai, tomēr par pievienoto procentu summu aizņēmējam atkārtoti procenti nav jāmaksā. Pašlaik, restrukturizējot kredītus un pievienojot nenomaksātos ikmēneša procentu maksājumus kopējām parādsaistībām, jaunizveidotais ikmēneša maksājumu grafiks paredz, ka kredītņēmējs maksā arī procentus no iepriekš nesamaksātajiem procentiem.
«Krīzes likuma» projektā ietverta arī pašlaik lielu publicitāti guvusī norma, ka jebkādu parādsaistību esamība nevar būt kritērijs, lai persona nesaņemtu trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu.
Sena patiesība vēsta, ka pārtikusi valsts ir tāda valsts, kuras iedzīvotāji ir pārtikuši. Lai nodrošinātu iedzīvotāju finansiālo drošību un stabilitāti, ar likumu bija jāgarantē, ka kredītņēmēju ieguldītie līdzekļi, kā arī visi pārējie tiem piederošie īpašumi un līdzekļi ir drošībā, pretējā gadījumā visi iedzīvotāju uzkrājumi pāriet banku īpašumā, kas būtiski kavēs tautsaimniecības attīstību ilgtermiņā.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.apollo.lv/portal/ipasums/articles/183095
