Kā Parīzes varasvīri Eifeli apmānīja
Kā Parīzes varasvīri Eifeli apmānīja
24.09.2010
Mūsdienu Parīzi nav iespējams iedomāties bez tās galvenā simbola – Eifeļa torņa, kas nosaukts tā radītāja inženiera Gustava Eifeļa vārdā. Tā ir pasaulē visapmeklētākā būve. Taču interesanti ir tas, ka tornis par tādu varēja nekad nekļūt, ja pilsētas tēvi būtu turējuši savu vārdu.
Lieta tā, ka tornis tika uzbūvēts kā 1889. gada Pasaules izstādes ieejas arka un saskaņā ar Eifeli noslēgtā līguma noteikumiem bija paredzēts, ka tornis tur stāvēs divdesmit gadus. 1909. gadā to bija plānots nojaukt un pārdot metāllūžņos. Taču ģeniālā inženiera darbu parīzieši un Francijas galvaspilsētas viesi tik ļoti iemīļoja, ka pilsētas varas institūcijas nolēma pievērt acis uz līguma punktu, kas paredzēja torni nojaukt, un atstāt to savā vietā. Nozīme bija arī apstāklim, ka ap to laiku Eifeļa tornī bija uzstādītas radio antenas un radio tolaik kļuva aizvien populārāks.
Liels ciemats
Daudzu Jaunās Pasaules ģeogrāfisko nosaukumu izcelsme ir visai amizanta. XVI gadsimta pirmajā pusē sākās Ziemeļamerikas kolonizācijas franču periods, un 1543. gadā Sentlorensas upes grīvā (mūsdienu Kanādas teritorija) iekuģoja franču jūrasbraucējs Žaks Kartjē (Jacques Cartier). Kad viņa ekspedīcija izkāpa krastā, Kartjē paziņoja vietējiem indiāņiem, ka no šī brīža visas apkārtējās zemes kļūst par Francijas karaļa īpašumiem. Teiktais tika apstiprināts, uzstādot krastā lielu koka krustu, uz kura lieliem burtiem bija uzrakstīts: „Šī zeme pieder Francijas karalim Franciskam I.”
Indiāņi, kas, protams, neko no teiktā nesaprata, tikai vientiesīgi māja ar galvu. Pēc „darījuma” noslēgšanas Kartjē, ar plašu žestu norādot uz apkārtni, pavaicāja indiāņiem, kā sauc viņu zemi. „Kanata,” atbildēja virsaitis, domādams, ka viesis vaicā, kā indiāņu valodā sauc to, ko viņš redz savam acīm. „Lai tad tā ir Kanada,” ilgi nedomājot, jaunajām zemēm deva vārdu franču jūrasbraucējs. Te jāpaskaidro, ka, irokēzu valodā „kanata” nozīmē „apmetne”, „ciemats”. Tādējādi, ja valsts nosaukumu uztvert burtiski, tad Kanāda ir, nu, ļoti liela apmetne.
Ne mazāk interesanta ir arī Jukatanas pussalas (mūsdienu Meksikas teritorija) nosaukuma vēsture. 1517. gadā tās krastā izkāpa spāņi, kas mēģināja no vietējiem iedzīvotajiem uzzināt vietas nosaukumu. Taču iezemieši vienā laidā atkārtoja vardu „tektetan”, kas viņu valodā nozīmēja „nesaprotu”. Nu, ja Tektetana, tad Tektetana, nosprieda spāņi. Tiesa, mazliet vēlāk viņi pussalas nosaukumu pārveidoja par ausij tīkamāko „Jukatana”.
Divi dukāti ķeizarienei
Krievijas ķeizariene Katrīna II, kas Krievijā valdīja no 1762. līdz 1796. gada, aktīvi pirka galma māksliniekus no visas Eiropas. Arī slavenajam spāņu māksliniekam Fransisko Goijam (Goya), kas tobrīd strādāja Romā, tika piedāvāts pārcelties uz Sanktpēterburgu. Turklāt ķeizariene uzstāja, lai spānis uz visiem laikiem apmestos uz dzīvi Krievijā, par ko apsolīja viņam tiem laikiem pasakaini lielu naudu. Taču gleznotājs bija nelokāms. „Kādēļ gan man uz visiem laikiem apmesties Krievijā?” viņš bija neizpratnē. „ Es taču neesmu krievs.”
– Valdniece ķeizariene arī ir cēlusies no vācu firstu dzimtas, – viņam paskaidroja „vervētāji”. – Viņa vēlas sapulcināt Krievijā labākos ļaudis no visas pasaules. Un pavēl viņiem sevi uzskatīt par krieviem.
Taču Goija palika pie sava, – nebraukšu! Galu gala ķeizarienes sūtņi tik ļoti apnika māksliniekam ar savu uzbāzīgumu un piedāvājumiem nopelnīt kaudzi naudas, ka viņš paziņoja: „Jūsu ķeizariene var sevi uzskatīt par ko vien vēlas: krievieti, francūzieti vai ķīnieti… Es esmu spānis, un tas mani pilnībā apmierina! Es pat esmu ar mieru atdot viņai savus pēdējos divus dukātus, lai tikai viņa mani liktu mierā!”
Labi būt admirālim!
ASV Nevadas štatā ikviens var kļūt par visīstāko admirāli. Lai to izdarītu, pietiek nopirkt attiecīgu diplomu, samaksājot par to nieka 25 dolārus. Jūs saņemsiet diplomu un varēsiet droši komandēt savas armādas. Ir tikai viens ierobežojums – diploms ir spēkā tikai un vienīgi Nevadas štata teritorijā. Un vēl viena ķibele – lielākā daļa štata teritorijas ir tuksneši, un pats štats atrodas tālu no jūru un okeānu plašumiem kontinenta vidienē. Tādēļ „jaunizceptie” admirāļi savas flotes var komandēt tikai smilšu jūrās.
Gleznas nav – ir apmeklētāji
Ģeniālā Leonardo da Vinči gleznotā „Mona Liza” ir šobrīd viena no vispazīstamākajām gleznām pasaulē. Tomēr pirmoreiz vispārēja interese par šo gleznu tika fiksēta XX gadsimta sākumā un bija saistīta ar tās nozagšanu no Luvras. Vēlāk noskaidrojās, ka 1911. gada 21. augustā slaveno gleznu nozaga muzeja darbinieks un itāļu spoguļu meistars Vinčenco Perudža. Nākamos divus gadus pēc gleznas nozagšanas, kamēr tā tika meklēta, Francijas galveno muzeju apmeklēja divreiz vairāk cilvēku nekā iepriekšējos divpadsmit gados. Cilvēki nāca paskatīties uz vietu, kur kādreiz pie sienas bija ģeniālā itāļa „Mona Liza”. Savukārt vēlāk, kad glezna tika atrasta, visi devās apskatīt pašu mīklaino Džokondas smaidu.
Netraucējiet mieru
1936. gada beigās Eiropā paklīda baumas par PSRS vadītāja Josifa Staļina nāvi. Klīda valodas, ka viņš ir miris no smagas slimības. Krievijā tolaik strādājošais ASV ziņu aģentūras „Associated Press” korespondents Čarlzs Niters nolēma pārbaudīt baumas. Bet kā lai pārbauda? Viņš nosūtīja vēstuli Staļinam uz Kremli ar lūgumu apgāzt vai apstiprināt šīs sensacionālās baumas. Nepagāja ne mēnesis, kad pie žurnālista dzīvokļa durvīm pieklauvēja kurjers šinelī un formas cepurē ar zilo čekistu apmali. Staļina atbildē bija teikts: „Godājamais kungs! Kā man kļuvis zināms no ārzemju preses paziņojumiem, es jau sen esmu atstājis šo grēcīgo pasauli un pārcēlies un viņpasauli. Tā kā pret ārzemju preses paziņojumiem nevar neizturēties ar uzticību, ja nevēlaties tikt svītrots no civilizētu cilvēku sarakstiem, lūdzu ticēt šiem paziņojumiem un netraucēt manu mieru viņpasaules klusumā. Ar cieņu Josifs Staļins."
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1725
