Klientu vairs nav
Romāns Golubevs, 23.03.2012
Uzņēmējs Ervīns Bišers, kas Latvijas iedzīvotājiem ir pārdevis vairāk nekā 80 objektu Dubaijā, atzīst, ka pēdējos gados neviens no mūsu valsts pie viņa nav vērsies. Latvijas iedzīvotājiem ārzemju nekustamie īpašumi tagad vairs nav ne prātā.
Pats uzņēmējs turpina darboties starptautiskajā tirgū, koncentrējot savu darbību uz Londonas mājokļiem. Kāpēc tieši uz tiem, un kāpēc Jūrmalas attīstītājus viņš uzskata par pārāk alkatīgiem, kā arī kāpēc viņš nav gatavs aktīvi darboties Latvijas nekustamo īpašumu tirgū - par to visu Ervīns Bišers pastāstīja intervijā žurnālam m2 un portālam varianti.lv.
Laikposmā no 2004. līdz 2007. gadam, kad bankas kredītus devīgi izdāļāja visiem, kas vien vēlējās vai bija ar mieru tos ņemt, daudzi mūsu valsts iedzīvotāji iemēљināja roku investoru lomā starptautiskajos nekustamo īpašumu tirgos. Tikai jāsaka, ka pēc tam, kad pasauli pārņēma finanšu un ekonomikas krīze, virs ūdens palika tikai daži no viņiem. Ervīns Bišers, kura personīgā ārzemju nekustamo īpašumu portfeļa vērtību dolāros raksturoja skaitlis ar sešām nullēm, ir izņēmums. Viņš arī šodien turpina darboties Dubaijas un Londonas tirgos, aizvien vairāk pievēršoties Lielbritānijas galvaspilsētai. «Taisnību sakot, dažreiz ir grūti precīzi izteikt domu, kuru vēlos pateikt sarunā, - daudz laika pavadu ārzemēs. Tādēļ manā galvā latviešu, angļu un krievu valoda ir tā sajukušas, ka vajag labi padomāt, lai atcerētos pareizos vajadzīgās valodas vārdus,» pasmaida uzņēmējs. (Ar Ervīnu Bišeru žurnāls pēdējo reizi tikās gandrīz pirms pieciem gadiem.Tolaik viņam bija daudz lielu un pozitīvu cerību.) Ar to tad mēs arī sākām mūsu sarunu Rīgā.
Vienīgais konkurents
- Kad pēdējo reizi tikāmies 2007. gadā. Jūs īpaši aktīvi darbojāties Dubaijas nekustamo īpašumu tirgū. Mūsu toreizējā saruna Dubaijas pasaka bija publicēta žurnālā . Kā tad ir? Vai pasaka ir kļuvusi par īstenību?
- Ja runa ir par vizuālo tēlu un arhitektūru, tad jā. Pasaka ir kļuvusi par īstenību. Gandrīz visi vai katrā ziņā vismaz 80% interesantāko projektu Dubaijā ir pabeigti. Tie ir nodoti ekspluatācijā un kļuvuši par Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) emirāta vizītkarti. Pietiks, ja nosaukšu divas pasaulē visaugstākās ēkas - debesskrāpi Burj Khalifa un slaveno viesnīcu-buru Burj Al Arab.
Tajā pat laikā jāzina, ka Dubaijas nekustamie īpašumi ir kūrorta nekustamie īpašumi, kas paredzēti nevis vietējiem, bet starptautiskajiem pircējiem. Bet pasaulē, kā visiem zināms, nogranda krīze. Tādēļ, ja raugāmies uz cenām, tad Dubaija, šķiet, ir vienīgā vieta pasaulē, kas cenu lejupslīdes rādītāju ziņā var konkurēt ar Latviju. Dubaijā cenu kritums bija 60-70%. Tiesa, starp abām valstīm ir liela atšķirība. Dubaijā kā ir bijis, tā arī ir ļoti daudz tiešām bagātu cilvēku. Latvijā krīzes rezultāts ir fakts, ka nabagāki palika teju vai visi. Vienkārši Dubaijā nebija tā, ka lielākā daļa valsts biznesa tā vai citādi būtu bijusi saistīta ar nekustamo īpašumu jomu, kā tas bija pie mums. Turklāt Latvijā 89-90% darījumu kārtoja, piesaistot kredītus. Savukārt emirātos bija daudz bagātu cilvēku, kuriem aizdevumi nebija vajadzīgi.
- Vai Jūs personīgi cietāt zaudējumus cenu krišanās dēļ Dubaijas tirgū?
- Mana situācija nebija tik dramatiska. Dubaijā sāku strādāt 2005. gadā un savu objektu portfeli izveidoju šī tirgus attīstības agrīnajā posmā. Ja nekustamos īpašumus es būtu pircis 2007. gadā vai, nedod dievs, 2008. gadā, tad, protams, zaudējumi būtu kolosāli. Vispār jāsaka, ka pašlaik situācija Dubaijas nekustamo īpašumu tirgū ir ļoti līdzīga tai, kas valda Latvijas nekustamo īpašumu tirgū. Ārzemju pircēji, līdzīgi kā Latvijā, ir NVS valstu iedzīvotāji - galvenokārt no Kazahstānas, Krievijas un Azebaidžānas.
- Agrāk Apvienotajos Arābu Emirātos bija daudz pircēju no Lielbritānijas un arī no visdažādāko pasaules sporta un šovbiznesa zvaigžņu vidus.
- Tagad tādu ir maz. Ja veiktu pētījumu «Kuru valstu iedzīvotāji pērk mājokļus ārzemēs?», tad, kā rāda mana pieredze, šie pircēji vispirms būtu no valstīm, kurās ir iespējams ātri un nereti arī ne pārāk likumīgā veidā nopelnīt lielu naudu un kurās pie varas ir relatīvi nedemokrātiski režīmi. Bagāti cilvēki šādos apstākļos jūtas visai nekomfortabli, jo jebkurā brīdī varas attieksme pret viņiem un arī varas plāni var mainīties. Tādēļ viņi dažādās pasaules vietās pērk nekustamos īpašumus, lai visa viņu nauda nebūtu «vienā groziņā» un lai viņiem būtu iespējams ātri pamest savu valsti, ja no varas puses pret viņiem pēkšņi tiktu vērstas represijas. Savukārt Vecās Pasaules pārstāvji finanšu līdzekļus investē ārzemēs lielāko tiesu tikai tad, ja nepārprotami saskata iespēju nopelnīt.
Pirkt ar varu nepiespiedīsi
- Savulaik, kad apsvērāt investīciju iespējas, Jūs detalizēti pētījāt vairāku desmitu valstu iespējas. Kur Jūs turpināt darbu šodien, izņemot Dubaiju?
- Tikai Lielbritānijā, ja precīzāk - Londonā. Taču mainījies ir pats darbs. Agrāk es Latvijā pārstāvēju Dubaijas un Londonas attīstītāju intereses, tas ir, biju brokeris un saņēmu procentus no pārdotā. Tagad es tikai apkalpoju savus nekustamos īpašumus Dubaijā un Londonā: kaut ko nopērku, pārdodu, izīrēju. Aizvien vairāk es centrēju savu uzmanību uz Lielbritāniju un tās vietējiem klientiem. Latvijā man klientu praktiski nav palicis. Mūsu valsts iedzīvotājiem praktiski nav naudas, ko ieguldīt citu valstu nekustamos īpašumos. Savulaik es pircējiem no Latvijas pārdevu vairāk nekā 80 mājokļu dažādos Dubaijas projektos. Trešā daļa no viņiem vēl pirms krīzes paguva atgūt savu naudu, kas bija ieguldīta šajos projektos, peļņa bija 50-60%.
- Pārējie cieta zaudējumus? Vai pēc tam viņi nvainoja Jūs? Vai nepārmeta, ka bijāt ieteicis sliktu vietu investīcijām?
- Gribu pateikt vienu: jebkurš pircējs pats pieņem lēmumu par pirkumu. Neviens viņu ar varu nespiež kaut ko nopirkt. Starp maniem klientiem tādu, kas būtu «iekrituši» vai zaudējuši visus Dubaijā ie-guldītos līdzekļus, nav. Varbūt tie nenesīs peļņu, taču, pārdodot savus objektus tuvākā gada vai divu gadu laikā, viņi atgūs savas investīcijas. Krīze Latvijā sākās agrāk nekā Dubaijā, un jau 2007. gadā mūsu valsts iedzīvotāji pārstāja skatīties uz ārzemju nekustamajiem īpašumiem. Lielākā daļa pircēju, kas vērsās pie manis, Dubaijas objektus pirka, kad šis tirgus vēl nebija tā augstākajā punktā. Es viņiem ieteicu, kādos segmentos var ieguldīt naudu. Daudz ko no tā, ko Dubaijā pirka pat vēl 2006. un 2007. gadā, tagad bez zaudējumiem var pārdot kaut vai pircējiem no Krievijas. Projektā Kempinski Palm Jumeirah Residences, kuru es pārstāvēju, numuri tagad maksā divas reizes dārgāk nekā pirms četriem vai pieciem gadiem. Tajā pat laikā es pazīstu Latvijas iedzīvotājus, kas Dubaijā investēja paši un ie-guldīja naudu biroju telpās. Kādreiz nomas likmes šajā segmentā nemitīgi paaugstinājās, taču tagad vairāk nekā 40% Dubaijas biroju ir tukši. Man vienmēr ir šķitis, ka biroju pirkšana tuksnesī nav saprātīga ideja, un tādēļ tur es neinvestēju.
Tagad Dubaija man ir vakardiena. Atkārtoju: tagad neviens no Latvijas par šo tirgu neinteresējas. Londonā, kur strādāju vairāk, ir pilnīgi cita situācija - tur tirgus attīstās. Es Londonā pērku sliktā stāvoklī esošus dzīvokļus, remontēju tos un vai nu pārdodu, vai izīrēju, kamēr neatrodu pircēju. Lielbritānijas galvaspilsētā ir pilnīgi cita dzīves izjūta nekā Latvijā. Uz objektu demonstrāciju katru nedēļu ierodas četri, pieci cilvēki. Tas ļauj sajust tirgu. Bet manā dzimtajā Jūrmalā māju var tirgot gadu gadiem un ieraudzīt vienu vai divus potenciālos pircējus.
Pretrunīgas jūtas
- Vai tiešām ar Jūrmalu ir tik ļauni? Imigrācijas likuma labojumi ir veicinājuši interesi par šo tirgu. Jūrmala ir kļuvusi par starptautisku tirgu, tas ir pievilcīgs NVS valstu ie-dzīvotājiem. Ņemot vērā Jūsu pieredzi, varbūt ir vērts pamēģināt atrast vietu saviem spēkiem arī šeit? Vai nedomājat atgriezties?
- Man ir sāpīgi, redzot, kas Latvijā notiek. Labi vismaz, ka Aināram Šleseram, par kuru es, taisnību sakot, neesmu īpašā sajūsmā, izdevās panākt, ka tiek pieņemti Imigrācijas likuma grozījumi, kas ļauj ārzemniekiem saņemt uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām nekustamajos īpašumos. Pats es neticēju, ka šos grozījumus pieņems. Taču Šlesers ir malacis - panāca, ka likums tiek mainīts. Slikti tikai, ka mūsu politiskā sistēma ir izveidota tā, ka neko nav iespējams panākt bez spēcīga lobija.
Imigrācijas likuma grozījumi ļāva atdzīvināt divus tirgus segmentus: - Jūrmalu un Rīgas centru. Vērtējot šo situāciju, manī cīnās divi cilvēki. Kā Jūrmalas mājas īpašnieku un šīs pilsētas iedzīvotāju mani ieprecina tas, ka, pieaugot Krievijas iedzīvotāju aktivitātei, palielinās nekustamā īpašuma nodokļu maksājumu apjoms, jo objektu bāzes kadastra vērtība, no kuras aprēķina nodokli, pārrēķina, ņemot vērā pircēju no Krievijas superdārgos darījumus. Tikai viņu pirkumu cena bieži vien ir tālu no reālām un saprātīgām cenām. Ārzemju viesu «dāsnums» ir iemesls, kāpēc palielinās cenas Jūrmalas restorānos un aizvien mazāk ir iespēju brīvi novietot mašīnu.
No otras puses, man patīk, ka krievi «ienes dzīvi» mūsu mazajā ciemā, un viņu burziņi man patīk daudz labāk nekā Jūrmalas tukšās ielas ziemas vakaros.
Tā strādāt nedrīkst!
Palūkojoties uz situāciju no plašāka ekonomikas un valstiska skatpunkta, skaidrs, ka tas ir pluss, ja ārzemnieki pērk nekustamos īpašumus. Tas sekmē vietējā tirgus atveseļošanos. Vienīgi vietējo attīstītāju un pārdevēju neadekvāta uzvedība un pat alkatība mulsina. Netālu no manas mājas pārdod dzīvojamo projektu. Tur dzīvokļi ir par 6 500 eiro/m2. Un tas — bez apdares, bez auto novietnēm, par kurām vēlāk vēl vajadzēs piemaksāt. Jūrmalā ir arī vēl dārgāki piedāvājumi. Uzskatu, ka šādas cenas neatbilst tirgus cenām. Tā strādāt nedrīkst! It īpaši, ja zini, ka pašizmaksa nepārsniedz pat 1 500 eiro/m2. Jā, saprotu, ka attīstītājiem ir dārgi jāmaksā par gruntsgabalu izpirkšanu. Protams, projektēšanas posmā ir arī citi lieli izdevumi, kas saistīti ar to virzīšanu Jūrmalas domē.
- Vai Jūs ar to domājat nepieciešamību «iesmērēt vajadzīgos cilvēkus»? (Šos vārdus pavada raksturīga īkšķa un rādītājpirksta paberzēšana.)
- Pie mums šajā ziņā, lai arī ir krīze, nekas nav mainījies. Un jo labāk strādā KNAB, jo dārgāki kļūst šādi maksājumi. Vispār jāsaka, ka cenas Jūrmalā, pat ņemot vēra visus papildu maksājumus, vienalga ir astronomiskas. Man te piedāvāja būvniecības stadijā esošu dzīvokli Jūrmalā - piedāvāja par 1,7 miljoniem eiro. Bez apdares... Ar dārgu apkalpošanas maksu... Mājas korpuss - visparastākais dzelzsbetona monolīts. Visparastākais projekts, un dzīvoklis nepavisam nav no ekskluzīvajiem... Es vienkārši nesaprotu šo cenu veidošanu. Londonā, uz kurieni tiecas uzņēmēji, par šādu naudu es nopirkšu labos rajonos apartamentus ar trim vai četrām guļamistabām. Šo nekustamo īpašumu es praktiski uzreiz varēšu izīrēt, un tas mani nodrošinās visu man atlikušo dzīvi!
Vispār ir interesanti pavērot, kas gada laika notiks ar visiem šiem kūrortu projektiem, ko Jūrmalā drīzumā nodos ekspluatācijā. To vairākumu būvē par naudu, kas ņemta no bankām vai lieliem Krievijas uzņēmējiem. Mūsējie viņiem uzbūra skaistus biznesa plānus. Darījumi nepavisam nesokas tā, kā viņiem to gribētos. Mājokļu skaits būvējamos un Jūrmalas domes apstiprinātājos projektos ir vismaz divarpus reižu lielāks nekā darījumu skaits, ko ārzemnieki Jūrmalā ir noslēguši pēdējo divu gadu laikā! Ņemot vērā Jaunā viļņa aiziešanu un attīstītāju milzīgo apetīti, šogad garlaicīgi nebūs. Tas nu ir skaidrs par skaidrāku!
Pats sev es nesaskatu īpašas perspektīvas darbam Latvijas nekustamo īpašumu tirgū. Naudas nav pat vietējo iedzīvotāju vidusslānim, un potenciālu, lai tas izveidotos, es neredzu. Biznesa un politiķu intereses nesakrīt. Notiek visprastākā savas tautas aplaupīšana: nodokļi tiek palielināti, bet cilvēku ienākumi nepalielinās. Kad Rietumeiropā paceļ cenas, tad valsts cenšas iedzīvotājiem to kompensēt. Tajā pašā Anglijā gāze un elektrība jau ir lētāka nekā pie mums. Lai cik tas arī nebūtu skumji, janvāra otrajā pusē uznākušais lielais sals valdībai ir pat izdevīgs - palielinās apkures izdevumi, bet tas nozīmē, ka palielināsies arī budžeta ienākumi. Savukārt Lielbritānijā, kad uznāca aukstums, tūlīt pat viens no ministriem vērsās pie tautas un paziņoja, ka pensionāriem maina izmaksas, lai viņi varētu samaksāt apkures izdevumus. Lūk, tādas atšķirīgas izpratnes par vienu un to pašu problēmu.
Kamēr pie mums nemainīsies vispārējā politiskā sistēma, kamēr mums būs «kabatas ministrijas», kuras kontrolēs atsevišķas partijas, mūsu dzīvē nekas nemainīsies. Tādēļ, neņemiet ļaunā, man patīkamāk strādāt tur, kur spēles noteikumi ir absolūti skaidri un kur cilvēki dzīvo, nevis cenšas izdzīvot.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2216
