Mājokļu krīze ES
Mājokļu nepieejamība un pieaugošas īres maksas, kas nereti apsteidz ienākumu kāpumu, ir problēma visā Eiropas Savienībā. Tas īpaši jūtams lielpilsētās, kurās koncentrētas darba vietas
Pasaules Bankas (PB) ziņojumā minēts, ka lielpilsētās 2017. gada pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada attiecīgo laika posmu mājokļa cena augusi vidēji par 4,5%. Tajā pašā laikā ir atšķirības starp dalībvalstīm. Piemēram, kopš 2010. gada Ziemeļvalstīs cena augusi par 50%. Savukārt 2017. gada 4. ceturksnī tā straujāk kāpa Īrijā (11,8%), Nīderlandē (8.5%), Čehijā (8,4%), Bulgārijā (8,2%) un Latvijā (8,1%).
Viduslaiku cietokšņi
PB savā 2017. gada ziņojumā norāda, ka mājokļi Eiropas metropolēs ir kļuvuši nepieejami to pārāk augstas īres maksas dēļ, ko radījis tas, ka pieprasījums pēc mājokļiem ir lielāks nekā piedāvājums. Lielo pieprasījumu ietekmē aizvien pieaugošā urbanizācija, kā arī nesenā migrācijas krīze, kuras dēļ būtisks daudzums migrantu ieradās Eiropas lielajās pilsētās. Franču ģeogrāfs Kristofs Guijī, rakstot par periferiālo Franciju un problēmām, ar kurām sastopas mazpilsētu iedzīvotāji, norāda, ka viņu gadījumā pārcelšanās uz lielpilsētām nav iespējama, jo metropoles ir kā viduslaiku cietokšņi, tikai mūru vietā mūsdienās ir augstās īre maksas. Vissliktākajā situācijā ir jaunās ģimenes, kas vēlas sākt patstāvīgu dzīvi, kā arī ienācēji lielpilsētās no perifērijas. Eiropas lielpilsētu mājokļu krīzi radījusi ne tikai imigrantu plūsma, bet arī urbanizācija, lauksaimniecības sašaurināšanās, tradicionālo industriālo nozaru izzušana, kuras kādreiz koncentrējās reģionos, tas nozīmē, ka cilvēki aizvien vairāk darba meklējumos tiecas uz metropolēm. Tādās lielpilsētās kā Parīze un Londona mājokļu cenu uz augšu dzen arī nerezidenti, kuri masveidā tur iegādājas nekustamos īpašumus.
PB uzsver, ka daudziem eiropiešiem proporcionāli lielāko izdevumu īpatsvaru (pat 40%) veido tieši maksājumi par mājokli, ko smagāk izjūt nabadzīgie iedzīvotāji. Vidēji ES iedzīvotāji tērē 22,5% ieņēmumu mājoklim. Te gan jāņem vērā – jo nabadzīgāka mājsaimniecība, jo vairāk tā tērē mājoklim. Par lielajām atšķirībām starp laukiem un pilsētām liecina tas, ka, piemēram, Dānijā mājsaimniecību īpatsvars, kuras tērē vairāk par 40% savu ienākumu mājoklim, ir par 11% augstāks pilsētās nekā laukos. ES uzskata, ka par mājokļa pieejamību var runāt tad, ja mājsaimniecība tam tērē ne vairāk kā 30% no ienākumiem. Pašlaik vairumā dalībvalstu mājokļu cenas aug straujāk nekā ienākumi. «Uzpūstā cena un augstā īres maksa lielākajās pilsētās izposta nākotnes izredzes miljoniem jaunu strādnieku. Tā kā lielākā daļa mājokļu pieder vecākajai paaudzei, tas izslēdz no tirgus jauno paaudzi, kas nevar atļauties dzīvot vietās ar augstākām nodarbinātības iespējam, piemēram, galvaspilsētās,» teikts ziņojumā. Ekspertus īpaši satrauc tas, ka mājokļu nepieejamība pilsētās, kur koncentrējušās darba vietas, kavē reģionālo mobilitāti un neļauj jauniem cilvēkiem no vietām ar augstu bezdarbu pārcelties. Līdz ar to veidojas reģionālā nevienlīdzība, kad jaunu cilvēku iespējas atrast darbu nosaka tas, kurā valsts daļā viņi ir dzimuši, kur atrodas viņu mājas.
Neseko cenu kāpumam
PB ziņojumā secināts, ka būtisks elements, kas ietekmē mājokļu pieejamību, ir tas, vai līdz ar cenu kāpumu pieaug arī jaunu ēku būvniecība. Ja apjomi pieaug, cena līdzsvarojas, taču sliktāka situācija ir tad, ja celtniecība stipri atpaliek no cenu kāpuma. Piemēram, Lielbritānijā, Dānijā un Rumānijā mājokļu cenu kāpumam par 1% sekojošās investīcijas mājokļu būvniecībā ir mazāk par pusprocentu, kamēr Somijā, Īrijā Itālijā un Slovēnijā 1% kāpums mājokļu cenā rezultējas investīciju pieaugumā par 1,4%.
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://www.db.lv/zinas/majoklu-krize-es-486017
