Par Satversmei neatbilstošu atzīst prasību par izdevumiem zemes uzmērīšanai
LETA
Satversmes tiesa (ST) par Satversmei neatbilstošu atzinusi normu, kas nosaka, ka zemes kadastrālo uzmērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem, ja tā saistīta ar zemes īpašuma tiesību atjaunošanu vai zemes īpašuma kompensēšanu ar līdzvērtīgu zemi, veic tikai tajā administratīvajā teritorijā, kurā bijušie zemes īpašumi atrodas.
Par neatbilstošu Satversmes 91.pantam atzīts likuma «Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos» 22.panta pirmās daļas otrais teikums, ciktāl tas attiecas uz personām, kuru īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā no personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ. Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
Kā teikts ST mājaslapā publicētajā spriedumā, ST atzinusi apstrīdēto likuma normu par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža.
Kā aģentūru LETA informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līga Pauliņa, Centrālā zemes komisija ar 2007.gada 28.maija lēmumu atjaunoja Intai Bogdānovai īpašuma tiesības uz zemi Valkas pagastā kā uz mantojamai zemei Abrenes apriņķa Gauru pagasta viensētas zemes daļai līdzvērtīgu zemi.
Bogdānova 2008.gada 15. jūnijā vērsās VSIA «Latvijas valsts mērnieks», lūdzot iekļaut minēto zemes īpašumu sarakstā zemes kadastrālajai uzmērīšanai par valsts budžeta līdzekļiem.
Pamatojoties uz apstrīdēto normu, iestāde atteicās to darīt, jo īpašuma tiesības neesot atjaunotas tajā pašā administratīvajā teritorijā, kurā atradies bijušais zemes īpašums. Šis «Latvijas valsts mērnieka» atteikums tika pārsūdzēts tiesā. Ar pieteikumu ST vērsās Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, kura tiesvedībā atrodas pēc Bogdānovas pieteikuma ierosināta lieta.
Senāts ST pauda uzskatu, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.pantā noteiktajam vienlīdzības principam, turklāt bez objektīva un saprātīga pamata pasliktina konkrētās personas stāvokli administratīvajā lietā.
ST secināja, ka lietā ir strīds nevis par īpašuma tiesību atjaunošanas ierobežojumu, bet gan par atjaunotā zemes īpašuma uzmērīšanas apmaksas kārtību. ST piekrita Saeimas viedoklim, ka iespēja saņemt valsts budžeta finansējumu īpašumā piešķirtās zemes uzmērīšanai uzskatāma par valsts īpaši piedāvātu finansiālu atbalstu, nevis par personas pamattiesībām.
ST uzsvēra, ka likumdevējs ir tiesīgs pieņemt lēmumu par īpaša finansiāla atbalsta sniegšanu kādai personu grupai, taču šāda rīcība nevar būt pretrunā ar Satversmes 91.panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības principu.
Vērtējot normatīvo aktu, kas noteica zemes reformas kārtību, vēsturisko attīstību, ST atzina, ka, lai arī normatīvie akti par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu zemes reformas sākumposmā neparedzēja iespēju bijušajiem zemes īpašniekiem, kuru zeme atradās Abrenes apriņķī, vai viņu mantiniekiem iespēju pieprasīt līdzvērtīgu zemi citā vietā, bet saņemt vienīgi kompensāciju, vēlāk Latvijas valsts, ļaujot izvēlēties Abrenes apriņķī mantojamai zemei līdzvērtīgu zemi Balvu rajonā, deva iespēju bijušajiem zemes īpašniekiem, kuru zemes īpašumi 1940.gada 21.jūlijā atradās Abrenes apriņķī, vai viņu mantiniekiem tomēr atjaunot zemes īpašuma tiesības un iegūt līdzvērtīgu zemi citā vietā.
ST secināja, ka bija radīti vienlīdzīgi apstākļi, lai bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki varētu atjaunot īpašuma tiesības uz zemi tajos gadījumos, kad līdz šim to nebija iespējams izdarīt, tostarp arī tad, ja zeme atradās bijušajā Abrenes apriņķī. Tādējādi personas, kuru īpašums atradās Abrenes apriņķī un kurām tika piešķirta līdzvērtīga zeme citā administratīvajā teritorijā, pēc tiesas ieskata, neveido atsevišķu personu grupu.
ST atzina, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas trīs grupas - personas, kurām īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi tajā pašā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais īpašums, personas, kurām īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā pēc pašas personas izvēles un personas, kurām īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā, jo attiecīgajā administratīvajā teritorijā brīva zeme nebija pieejama.
Taču, tā kā zemes kadastrālā uzmērīšana par valsts budžeta līdzekļiem tiek nodrošināta tikai tām personām, kurām tā veicama tajā pašā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais zemes īpašums, bet pārējām personām zemes kadastrālā uzmērīšana jāveic par saviem līdzekļiem, ST secināja, ka atšķirīgā attieksme pret personām paredzēta atkarībā no tā, kurā administratīvajā teritorijā atrodas piešķirtā līdzvērtīgā zeme.
ST secināja, ka gadījumos, kad bija iespējams atjaunot īpašuma tiesības tajā pašā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais zemes īpašums, bet persona subjektīvu apstākļu dēļ izvēlējās līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā, apstrīdētajā normā paredzētais līdzeklis bija piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, bet gadījumos, kad personai no tās gribas neatkarīgu iemeslu dēļ nav iespējams saņemt līdzvērtīgu zemi tajā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais zemes īpašums, apstrīdētajā normā ietvertais līdzeklis nesasniedz leģitīmo mērķi - neatjauno iepriekšējo tiesisko stāvokli un arī neattur personu no zemesgabala izvēles pēc sava ieskata.
Līdz ar to apstrīdētā norma attiecībā uz personām, kuru īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā no personas gribas neatkarīgu jeb objektīvu apstākļu dēļ, neatbilst samērīguma principam, jo nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, secināja ST.
ST konstatēja, ka atšķirīgajai attieksmei pret personām, kuru īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā no personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, nav objektīva un saprātīga pamata un tā ir pretrunā ar Satversmi.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.apollo.lv/portal/ipasums/articles/257232
