Sīpolu mīlas vārdi
Sīpolos ik uz soļa pamanāma izdoma un pamatīgums. Visam, ko šeit radījušas saimnieku rokas, sirds un prāts, klāt stāvējusi mīlestība – to nevar nejust. Savu dzejnieka dvēseli Visvaldis Vecvagars vispārējai apskatei neizliek, tikai ļauj to nojaust viņam vien raksturīgā manierē – caur dzirnakmeņiem un akmeņiem, kas ieskauj Sīpolus, caur saviem fantastiskajiem stāstiem un pastāstiem, caur savu latvietību līdz kaula smadzenēm.
Savukārt Ina savā smalkjūtības, taktiskuma, sirsnības un tiešuma sakausējumā Sīpolos rada to neatkārtojamo auru, kas šo vietu liek atcerēties ikvienam, kas te kaut reizi pabijis.
Par satikšanos ar saviem Sīpoliem Visvaldis prot stāstīt dzejnieka cienīgi: «Mana jaunība bija vētraina un visādu dullumu pilna. Vai es, savas dienas Liepājā laimīgi vadīdams, par dzīvi laukos domāju?! Nemūžam. Nekad. Raudāja māte, raudāja tēvs – dēliņ, ko tu dari, kad beidzot nāksi pie prāta. Tēva māte, vieda sieviete būdama un mani pie prāta vest gribēdama, bija izdomājusi fantastisku plānu – sak’, dzimšanas dienā uzdāvināšu mazdēlam savu māju, varbūt tad viņš beidzot nomierināsies. Bet vecās sievietes labo sirdi un cēlos nodomus bohēmists Vecvagars uzreiz nenovērtēja vis (mēs, kurzemnieki, savā pašlepnumā un spītībā esam apbrīnas vērti!). Tas nekas, ka Visvaldiņam dzimšanas diena 16. februārī, vecāsmātes mājas dāvinājuma līgums ir datēts ar 1980. gada 28. februāri (tikai tad viņa dabūja mani pie notāra!), un no tās dienas mans un šīs vietas liktenis faktiski ir savijies vienā veselumā.»
Ir un nav mainījušies
Kopš Vecvagaru ģimene dzīvo Bernātos, Sīpoli ir un nav mainījušies. Vecāsmātes necilais namiņš, piedzīvojis minimālus uzlabojumus un paplašinājumus, stāv tajā pašā vietā, kur stāvējis. Tajā savas dienas, lauku tūrisma kustībā aktīvi iesaistoties, vada Ina un Visvaldis. Blakus atsevišķa vasaras māja uzcelta meitas ģimenei, nedaudz tālāk aiz paugura paceļas nams dēla ģimenei. Katrs pats par sevi un tomēr visi kopā. Apmēram četrus hektārus plašo teritoriju, kas ieskauj Sīpolus, Vecvagari visiem spēkiem cenšas nepārveidot. Viņi apkārtnes ainavai paši mēģina saudzīgi pielāgoties, un senā jūras kāpu vieta, pakāpeniski iegūstot arvien jaunus, bet pārdomātus un neuzkrītošus akcentus, priecē ar savu dabiskumu un aristokrātisku vienkāršību.
Katrs ar savu stāstu
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/maja/dzivo-zali/110527-sipolu-milas-vardi.htm
